2011. gada 8. augusts

Senās mīļās bērnu dienas..." Miedziņš nāk"

Tik mīļas,dārgas atmiņas...

Atradu šo un skatījos un klausījos,skatījos un klausījos.Bērni,vēl rīta agrumā, mājas augšstāvā savās gultiņās kūņojušies, sākumā nodomājuši,ka es -mammīte dziedot.Mīļi,vai ne!?


Un tad neskaitāmas reizes kopīgi visi šo skatījāmies!Tāpat kā es -pirms daudziem gadiem...Un tagad man līdzās sēž 3 mazi cilvēciņi!Visdārgākie,vismīļākie!

Mammīt,tēti -vai tiešām es arī reiz biju tik maza?
 

4 komentāri:

  1. Manas acis atceras, bet manas ausis gan nē :)
    Kādreiz tas bija kā ikvakara rituāls, un tad vēl sestdienās pa vienu kanālu rādīja multenes veselas 2 (!) stundas!

    AtbildētDzēst
  2. Jā,mīļās bērnības multenītes!Mēs ar vīru mazpamazām gādājam arī vecās labās multenītes saviem bērniem!
    Skatoties šo miedziņa mazmultenīti -es atceros gan ar ausīm,gan ar acīm!:))

    AtbildētDzēst
  3. ai, cik mīļi - tā ir arī mana bērnība :)))
    Vismīļākie man bija tie draiskie zaķēni, kas cīnās par vienu spilvenu, bet tad abi guļ bez tā :))) un šī dziesmiņa man visu dzīvi skan zemapziņā...
    Tikai tagad aptveru, ka maniem bērniem nav šī vakara rituāla, nav raidījuma, ko tie ar mīļumu varēs atcerēties kā savas bērnības skaisto brīdi :(, skumji ka tā - laikmetā, kad visa kā ir tik daudz un tomēr kaut kā mīļa, sirdi sildoša, izrādās nemaz nav...

    AtbildētDzēst
  4. Ak,Inese,es Tev piekrītu!
    Ikreiz tagad skatoties un klausoties šo dziesmiņu -man jānotrauš pa asariņai...

    AtbildētDzēst

You might also like:

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...