Atradu šo un skatījos un klausījos,skatījos un klausījos.Bērni,vēl rīta agrumā, mājas augšstāvā savās gultiņās kūņojušies, sākumā nodomājuši,ka es -mammīte dziedot.Mīļi,vai ne!?
Un tad neskaitāmas reizes
kopīgi visi šo skatījāmies!Tāpat kā es -pirms daudziem gadiem...Un
tagad man līdzās sēž 3 mazi cilvēciņi!Visdārgākie,vismīļākie!
Mammīt,tēti -vai tiešām es arī reiz biju tik maza?
Manas acis atceras, bet manas ausis gan nē :)
AtbildētDzēstKādreiz tas bija kā ikvakara rituāls, un tad vēl sestdienās pa vienu kanālu rādīja multenes veselas 2 (!) stundas!
Jā,mīļās bērnības multenītes!Mēs ar vīru mazpamazām gādājam arī vecās labās multenītes saviem bērniem!
AtbildētDzēstSkatoties šo miedziņa mazmultenīti -es atceros gan ar ausīm,gan ar acīm!:))
ai, cik mīļi - tā ir arī mana bērnība :)))
AtbildētDzēstVismīļākie man bija tie draiskie zaķēni, kas cīnās par vienu spilvenu, bet tad abi guļ bez tā :))) un šī dziesmiņa man visu dzīvi skan zemapziņā...
Tikai tagad aptveru, ka maniem bērniem nav šī vakara rituāla, nav raidījuma, ko tie ar mīļumu varēs atcerēties kā savas bērnības skaisto brīdi :(, skumji ka tā - laikmetā, kad visa kā ir tik daudz un tomēr kaut kā mīļa, sirdi sildoša, izrādās nemaz nav...
Ak,Inese,es Tev piekrītu!
AtbildētDzēstIkreiz tagad skatoties un klausoties šo dziesmiņu -man jānotrauš pa asariņai...