Pamostoties un palūkojoties debesīs laiks neizskatās īpaši cerīgs un labvēlīgs,lai dotos kalnu takās...Hmmm...Domājam...Kamēr domājam,debesīs pavīd pirmie cerību stariņi!Un brīdī,kad esam jau iztukšojuši savus brokastu šķīvjus ir pavisam skaidrs -pārgājiens tomēr būs!
Un šī diena ir jo īpaša arī ar to,ka mūsu jaunākajam dēlam šodien dzimšanas diena!Hei,hei -jau 5gadi!!!
Jau iepriekš esam izlēmuši,ka dosimies kādā no vieglākajiem maršrutiem.Jo tomēr pastarīte vēl nevarēs pati mērot ceļu savām kājiņām!Kalnā dodamies ar funikulieriem,kas arī bērniem īpašs piedzīvojums!
Tiek sagatavots slings tētim uz muguras ,kur omulīgi tiek iekārtota mazā Peka uz pusdienas miedziņu!Un pārgājiens apkārt kalnam,pamazām virzoties uz leju var sākties!
Rēķinam ,ka kopā nogājām savus 10 km noteikti!Gājām nesteidzoties.Ar vairākiem atpūtas mirkļiem,ik vietā,kur sirds vēlējās.Ar ceļamaizes notiesāšanu uz akmens galdiņiem,kur panorāmai paveras acij tik tīkami un mielojoši dabas skati! Atpūtas un prieka mirkļi bērniem,kad straujajās un mutuļojošās kalna upēs tika sviesti sprunguļi,vērojot to sparīgi sacensību!
Un esam gandarīti un lepni par saviem brašajiem puišiem -kājāmgājējiem!Kuri tik vīrišķīgi izturēja šo pagaro ceļu!!!Un protams māšuks,kura laiku pa laikam izrādīja aktīvu interesi pati soļot savām kājelēm:))
Un visbeidzot vakara svinības kempingā par godu jubilāram!Kur tapa improvizēta dzimšanas dienas torte ar svecītēm!
Hip,hip -urrā!!!
Nākamo dienu nolemju ar bērniem palaiskoties pa tuvējiem kalnu ciematiņiem,kamēr vīrs veic vēl kādu garāku un grūtāku maršrutu pa kalnu takām!
Bet nākamās dienas ceļvedis mūs aizvizina jau līdz Ungārijai...Kur tikai mazliet ielūkojam Budapeštā un traucamies tālāk.Bet mierīgu vakara un rīta peldi jau baudam Balatona ezerā!
Vēl ceļš cauri Ungārijai,kura jūtama jau vasaras tveice!
Tālāk jau par Horvātiju -Plitvices ezeriem...
es ar esmu pa tatru kalniem staigājusi. skaisti un iespaidīgi :)
AtbildētDzēstmēs Tatros bijām sniega periodā (pie mums ziema gāja uz beigām, bet tur vēl pilnās burās :D) - un mūsu bērniem arī bija pa 5 gadi - ļoti braši turējās mazie ceļotāji, jo viņiem tas bija pirmais lielais ceļojums, īpašs pārdzīvojums un tāpēc ar lielu atbildības sajūtu tie turējās līdzi mums - pieaugušajiem :)
AtbildētDzēstUn skaistākais brīdis mums bija garās pastaigas viducī apsēsties uz saulē atkausēta akmens gabala un notiesāt līdzpaņemtās sviestmaizes un un pēkšņi negaidot sadzirdēt latvju mēli (garām mums pačāpoja mūsu pašu līdzpilsoņi :D)
Lielos sniegos gan nav nācies pabūt Tatros.Bet vasaras visucī kāpjot virsotnē gan nācās pabrist pa paprāvu sniega segu!:))
AtbildētDzēstJā, esot tālu prom no mājām, ik reiz sadzirdot savu tautu "mēles",pārņem tik patīkama un silta sajūta!:)
Kas var būt foršāks par jubileju šādā burvīgā vietā!
AtbildētDzēst